Par Sēliju

Sēlija ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm, kas atrodas Daugavas kreisajā krastā, sākot no Krāslavas novada Kaplavas pagasta līdz pat Jaunjelgavai un Ērberģei rietumos. Ziemeļos to no Vidzemes un Latgales norobežo Daugava, rietumos no Zemgales šķir lielais Taurkalnes mežu masīvs.

Sēliju, pirmkārt, var raksturot kā seno sēļu cilts izplatības areālu, no kā 2/3 atrodas Lietuvā, otrkārt, kā etnogrāfiski kultūrvēsturisku novadu ar sēlisko mentalitāti un tradīcijām, treškārt, kā administratīvi teritoriālu veidojumu, kam no 2021. gada 1. jūlija ir piešķirts vēsturiskās zemes statuss. No 16. līdz 18. gadsimtam Sēlija ietilpa Kurzemes-Zemgales hercogistē, pēc tam Kurzemes guberņā, tāpēc vēlāk Sēlija netika nodalīta kā atsevišķa zeme, bet atstāta pie Zemgales.

Sēlijas mentalitāti veido zaļa un pauguraina, taču piemīlīga ainava, kā arī divas līdzās pastāvošas konfesijas – luterisms un katolicisms, kam klāt nāk arī Jēkabpils un Jaunjelgavas vecticībnieki un pareizticīgie. Sēlija ir izteikti daudznacionāla un daudzkonfesionāla. Vairākās Sēlijas austrumu katoļu baznīcās dievkalpojumi notiek poļu valodā. Tāpat Sēliju raksturo meži, neliels pilsētu skaits un salīdzinoši maz attīstīta infrastruktūra un ceļi – liela daļa ceļu Sēlijas teritorijā ir grantēti, ar to jārēķinās, dodoties iepazīt Sēliju. Jāatzīmē, ka Sēlija ir visretāk apdzīvotā vēsturiskā zeme.

Viena no būtiskākajām Sēlijas pazīšanās zīmēm ir tās simbols – karogs. Tā krāsas ir karmīnsarkana, balta un sūnu zaļa, kas karogā ir attiecībā 2:1:2. Sēlijas karogs apstiprināts un iesvētīts 1999. gadā I Sēlijas kongresa laikā. Pēc Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas tiek strādāts arī pie Sēlijas ģerboņa.

Sēlijā atrodas 5 pilsētas – Viesīte, Subate, Ilūkste, Aknīste un Jaunjelgava -, kā arī Jēkabpils, Krāslavas, Daugavpils un Aizkraukles pilsētu daļas Daugavas kreisajā krastā. Tāpat Sēlijā ietilpst 42 pagasti. Par Sēlijas centru uzskata Viesīti, iemesls tam ir agrākais šaursliežu dzelzceļa mezgls, kas caurauda Sēliju un kā centrs bija Viesītē, kā arī Viesītes Kultūras pils, kas ir lielākais un iespaidīgākais  kultūras nams Latvijas laukos.

Sēlija skan Pētera Barisona un Arvīda Žilinska mūzikā, par Sēliju stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa, Raiņa, Aleksandra Grīna un Jāņa Veseļa darbi, bet Sēliju ataino Ligitas Caunes un Valda Kupra gleznas. Sēlijas kultūrvēsturisko mantojumu veido lauku viensētas un to grupas, seno sēļu pilskalni, kā arī luterāņu, katoļu, vecticībnieku un pareizticīgo dievnami, kas Sēlijā sastopami itin bieži.