Mēneša priekšmets – fotogrāfija ar Viesītes Brīvības baznīcu (12, 2019)

Viesītes Brīvības baznīcai 80

Tagadējā Viesītes teritorija ietilpa Sunākstes ev. lut. draudzes administratīvajās robežās. Lai Viesītes draudzes locekļiem nebūtu jāmēro tālais ceļš līdz kaimiņos esošajām baznīcām, dievkalpojumi notika Eķengrāves pagastskolā (no 1874. gada) – tagadējās muzeja “Sēlija” nodaļas Paula Stradiņa skola Kamīnzālē. Draudzei skolas telpas kļuva par šaurām, to izmantošana saistījās ar zināmām neērtībām – uz katru dievkalpojumu bija jāizceļ siena starp divām klasēm. Viesīte 1928. gadā ieguva pilsētas statusu, iedzīvotāju skaits Viesītes pagastā bija ap 1900, bet pilsētā – ap 1150. Šie apstākļi noteica vajadzību pēc savas baznīcas.

Draudzes mācītājs Zelmārs Cīrulis ierosināja Viesītē celt baznīcu. 1932. gadā nodibinājās Sunākstes draudzes Viesītes nodaļas sieviešu komiteja. 1933. gadā komiteja reorganizējās un par savu galveno mērķi izvirzīja – uzticīgā, neatlaidīgā un pašaizliedzības pilnā darbā vākt līdzekļus jaunās Viesītes baznīcas būvei.

Pēc draudzes priekšlikuma baznīcu nolēma saukt par Brīvības baznīcu, jo to cēla vietā, kur 1919. gada oktobrī viesītieši apturēja vācu bermontiešu uzbrukumu un padzina iebrucējus. Pie tam, baznīcas ēkas pamatakmeni ielika un iesvētīja Brīvības cīnītāju piemiņas dienā – 15. augustā. Būvdarbus vadīja arhitekts A. Kalniņš. Bija izveidota būvkomisija ar Viesītes dzelzceļa depo priekšnieku Teodoru Bisenieku priekšgalā. Celtniecībā piedalījās Viesītes dzelzceļnieki, veicot smagos zemes darbus baznīcas būvvietā. Lielākie pabalsti būvei bija no pilsētas pašvaldības, Baznīcas virsvaldes, Baznīcas un konfesiju departamenta, sabiedriskām organizācijām, ka arī privātpersonām. Gruntsgabalu dāvinājusi Viesītes pagasta pašvaldība un Kobuču saimnieks Pēteris Silenieks, bet būvplānu apmaksājis profesors Pauls Stradiņš.  Kopumā baznīcas būve izmaksāja ap 35 000 latu. 1937. gada 6. decembrī tika svinēti spāru svētki.

1939. gada pirmajā Adventē (3. decembrī) notika jaunuzceltās baznīcas iesvētīšana. Tosmāres rūpnīcā atlietais zvans savu vietu tornī ieņēma nedaudz vēlāk. 1939. gada 17. decembris – jaunā zvana iesvētīšana. Uz zvana ir uzraksts – “Dievs stiprini, ka stāvu droši par dzimto zemi, tautas brīvību!”. Baznīcas atklāšanās piedalījās arī pats projekta autors Pauls Kundziņš. Viesītes baznīca kļuva par vienu no pēdējām viņa ēkām Latvijā. Baznīca ir arī viens no pēdējiem Latvijā celtajiem dievnamiem pirms II pasaules kara.

1962.-1963. gadā vietējā vara baznīca gribēja atsvabināt. Tas bija kritisks laiks draudzes pastāvēšanā. Baznīca panīka, mainījās mācītāji. Represiju un ateistiskās propagandas rezultātā saruka draudze.

Līdz ar tautas atmodas sākumu sākās jauni laiki arī dievnamam. Tautas fronte un LLNK organizēja baznīcas sakopšanas talkas un Latvijas Valsts nodibināšanas svētku dievkalpojumu 1988. gadā, kas pulcināja daudz cilvēku. Tika uzsākti atjaunošanas darbi, pakāpeniski sakārtota baznīcas āriene un iekštelpas. Dievnama atjaunošana un remonts bija iespējami, pateicoties cilvēku un organizāciju atbalstam.

Dievnams atsāka savu darbību ar Pateicības dievkalpojumu 1994. gadā, veltītu dievnama 55 gadu jubilejai. Atjaunotā interjera autores, novadnieces mākslinieces Ligitas Caunes dāvāto altārgleznu “Ticība, cerība, mīlestība” iesvētīja arhibīskaps Jānis Vanags.

Foto: Pēteris Grundmanis (1884-1949).