Mēneša priekšmets martā – skapis no Ošu mājām

Skapis piederēja Lienai Kasārei  (dzim. Grabovska, 1898-1982) un ir viņas garā mūža līdzgaitnieks. Tas bijis vēl viņas vecākiem Romulānu mājās pie Klauces ezera. Mājas kara laikā nodegušas, bet skapis pārceļojis uz „Sīpoliem” pie māsas.

1. pasaules kara laikā vecāki devušies bēgļu gaitās uz Krieviju, kur latviešu apmetnē nodzīvojuši līdz 2. pasaules karam. Tur Liena satikusi savu Augustu un nodibinājusi ģimeni. Vēl vācu laikā viņi atceļojuši atpakaļ uz Latviju, un jaunā ģimene apmetusies pie māsas „Sīpolos”. Skapis jau bijis labojams un ticis pārkrāsots.

Kad Mūžībā devies viņas dzīvesbiedrs, Liena ar skapi un citām mantām pārcēlusies uz „Ošiem” pie meitas Mirdzas.

Skapis bija aizslēdzams, un tajā glabājās Lienas visas īpašās lietas. Tās bija dažas viņas drēbes, rullīšos satīti dvieļi un palagi. Pirms nonākšanas skapī tie tika izdauzīti ar plakanu vāli un kļuva mīksti un gludi. Skapī glabājās Lienas lakatiņi, brilles, metāla konfekšu kārbiņas, kas parasti bija divas. Vienā bija konfektes ar papīriņiem, otrā – bez papīriņiem. Noteikti starp tām bija piparmētru konfektes. Te bija arī saņemtās vēstules un atklātnes, dažādi zāļu uzlējumi un zālītes. Liena nebija čakla baznīcā gājēja, bet skapī uz plaukta vienmēr atradās Bībele kā koferītis ar atslēdziņu. Skapis glabāja arī dažu labu noslēpumu. Tā te plauktā bija nolikts ādas maisiņš ar šņaucamo tabaku.

Skapī vienmēr smaržoja pēc zālēm, un tas bija tikai viņas skapis un tikai viņas mantas. Visa cilvēka sīkā iedzīve.

Nu jau labu laiku kā Liena atdusas Svaru kapsētā, bet viņas skapis uzsācis atkal jaunu dzīvi muzejā „Sēlija”, kur to restaurēja meistars Jānis Fišers. Skapim ir pāri 130 gadiem, pārdzīvotas vairākas paaudzes, un tagad tas ir liecinieks par laiku 19. gadsimtā, kad Eķengrāves apkārtnē vēl kalpoja mācītāji Stenderi.

Paldies Valdim Piekusam par vecmammas skapi un viņas dzīves stāstu!