Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju!

10. februārī uz Vēlajām brokastīm muzejā satikās dzelzceļnieki un viņu draugi, šoreiz sirsnīgā gaisotnē tika sumināta mūsu novadniece Ārija Jurkevica, kura janvārī atzīmēja 90 gadu jubileju, tāpēc šoreiz piedāvājam izlasīt Ārijas dzīvesstāstu.

Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju!     

10. janvārī 90. dzimšanas dienu atzīmēja mūsu novadniece Ārija Jurkevica, tāpēc devāmies ciemos aprunāties par dzīvi. Jau sarunas sākumā viņa teic, ka nerunās par tumšajiem dzīves posmiem.

Jubilāre dzimusi un bērnību pavadījusi Saukā, bijusi visjaunākā ģimenē, tāpēc viņai ģimenē sākotnēji iedalīti vieglākie darbi. Atskatoties uz dzīvi, viņa secina, ka visskaistākais laiks ir bijusi bērnība, jo tad visa ģimene bijusi kopā un dzīve tverta ar vieglumu. Vecāki strādājuši savā saimniecībā, Ārijai bijušas divas māsas un brālis. Pirmās četras klases mācījusies Dešu skolā, mācības turpina Viesītes vidusskolā, studijas gan neturpina, jo nav finansiāla atbalsta. Par kara laiku Ārijai ir visgrūtāk un vissāpīgāk runāt, vien noteic, “kas gājis, tas aizgājis”. Asaras acīs un klusums izsaka visu.

1945. gadā apprecējusies un pārcēlusies uz Viesīti, ilgs laiks paiet, kamēr ģimene uzbūvē māju, toties tā ir sava, tāpēc tik dārga. Vīrs – dzelzceļnieks, pēc šaursliežu dzelzceļa līnijas likvidācijas Viesītē viņš strādā Jelgavas stacijā par dežurantu. Uzaudzinājusi divas meitas (skolotāju un ārsti), jau sagaidījusi mazmazmazbērnu. Ārija visu darba mūžu strādājusi par šuvēju. Rokdarbi, dziesmas un puķes ir viņas spēka avots. Uzaudusi sev divus tautastērpus, savus viesus dižajā jubilejā sagaidījusi latviski un skaisti. Pati vairākas reizes piedalījusies Dziesmu svētkos Rīgā, viņasprāt, tas ir fenomens, jo visa latviešu tauta saplūst dziesmā. Atvaļinājumos vienmēr ceļojusi, visspilgtāk no apmeklētajām valstīm atceras Dāniju un Dziesmu svētkus Igaunijā.

Jubilāre par dzīvi runā gaiši, lai gan bijis ļoti grūti, tomēr rūgtums ir izplēnējis. Viņa atzīst, ka visvērtīgākais dzīvē ir ģimene, darba prašana un skološanās; mantu var zaudēt, taču garīgās zināšanas paliek. Ārija vēl plāno paveikt daudzus darbus, bet visvairāk gaida pavasari, kad plauks un priecēs puķes dobēs, putni čivinās un bērni čalos. Neskatoties uz sūro dzīves stāstu, jubilāre ir ļoti gaišs, inteliģents un interesants sarunu biedrs. No viņas var mācīties optimismu un izturību, taču mācība nāk nevis no gadiem, bet gan attieksmes. Ārijas dzīves stāsts nav par to, ka dzīve ir viegla; tas ir stāsts par cilvēku, kurš netur ļaunu prātu uz dzīvi un tic, ka liktenis un dzīves uzdevumi ielikti jau šūpulī.

Vēlēsim Ārijai veselību un možu garu, lai varētu sagaidīt simtgadi!

Ārijas kundzes dzīvesstāstu uzklausīja un pierakstīja Viesītes muzeja “Sēlija” izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Ligita Levinska-Drozdova

Daudz baltu dieniņu!

Gadi aizsteigušies nemanot, čakli un ar prieku darbojoties. Ārijas sirds pieder skaistumam, mieram un labajam visapkārt. Pat grūtāku dienu piepilda vēlēšanās iziet savā mīļajā dārzā, kaut uzrušināt dobes maliņu.

Tur dzīvo Ārijas prieks par uzziedējušo dāliju krūmu, zaļo mauriņu, pašas izaudzēto kartupeli. Un dālijas, kā pazīdamas un mīlēdamas savu saimnieci, šoruden bija tik greznas, košas un ilgi ziedošas. Arī ielas maliņai jābūt sakoptai un tīkamai, jo te taču ir mīļā Viesīte, kur pazīstami cilvēki, simtiem reižu izstaigātas ieliņas. Nav saprotams, kā var nesakopt savu māju un apkārtni.

Kā ļaudis dzīvoja senāk? To Ārija atceras ar prieku un stāsta par bērnības un jaunības dienu pasauli tēva mājās, kuru vairs nav. Tautasdziesma un latvietes dzīves gudrība nāk no tām gaišajām dienām, kas bijušas darba, rūpju un arī prieka pilnas. Dzimtas saknes tuvas un arī sāpīgas, jo bijušo neatsaukt, bet ir vēl spēks aizbraukt uz kapiem, lai tos sakoptu un noliktu pašas dārzā izaudzētu ziedu pušķi saviem aizsaules radiem.

Mums, kas pazīst Āriju jau daudzus gadus, prieks par viņas dzīvessparu, izturību, optimismu un labestību. Vēl varam sanākt kopā stāstus stāstīt un klausīties, svinēt svētkus un katru labu dienu, kas atnākusi. Vēl varam kopā dziedāt dziesmas un priecāties, kā tās piepilda sirdi. Un Ārijai var prasīt, kā “bēgt no vecuma”, tā viņa saka par savu darbošanās prieku. Mums šķiet, ka viņai tas izdodas lieliski, un lai tas tā turpinās vēl daudzus, daudzus gadus.

Viesītes muzeja “Sēlija” darbinieki

Foto: no personīgā arhīva