Izstāde “Latviešu sievietes dzimtas stāsts ar turpinājumu”

Dzimtas stāsti. Dzimta – vārds no dižākajiem vārdiem, kas liek domāt par dzīves pamatvērtībām, par kaut ko stabilu un mūžīgu, bet arī likteņa vētrām pakļautu.

Muzejā bieži runājam par tiem garā stiprajiem cilvēkiem, kas dažādos laikos spējuši būt lepni un brīvi garā, arī par tiem, kurus lauzuši un liekuši, bet atmiņas par viņiem ir gaišas un apbrīnas pilnas. Tāds ir stāsts par profesoru Paulu Stradiņu, kura vārdā nosauktajā bijušajā pagastskolā, pateicoties Elkšņu novadpētnieces Rudītes Urbacānes atklājumiem, tapusi izstāde. Esam izlikuši apskatei Elkšņu un Saukas pagastu vairāku sieviešu dzimtu likteņus. Skaistuma mīlestība un jaunrades prieks licis viņām strādāt rokdarbus un radīt brīnumskaistas lietas. Blakus – tēvi un vīri ar saimnieku rokām, darbā pie savas zemes, ģimenes pamata un lieliem nākotnes plāniem.

Vienkāršas un sarežģītas dzīves, kas bijušas gaismai līdzīgas,- spīdējušas, mirdzējušas; gaisma slāpēta, dzēsta, izdzisusi un no jauna iemirdzējusies kā tāla atblāzma.

Paldies cilvēkiem, kas saglabājuši priekšmetus no tālās pagātnes, lai tagad mēs caur tiem lūkotos uz likteņiem pagājušajā gadsimtā.

Sieviešu rokām darinātie rokdarbi nes līdzi to darinātāju enerģiju – dzīves prieku, Ormaņkalnā  smelto skaistuma sapratni, cerības uz nākotni un labvēlības gaismu.  Katrs rokdarbs ir šāds stāsts, arī tas, kas tikko darināts un varbūt kādreiz kļūs  par kādas dzimtas stāsta daļu. (Ilma Svilāne, Viesītes muzeja „ Sēlija”  vadītāja)

Šī izstāde, kurā apvienots mūsu senču mantojums un devums, un šodienas rokdarbi, ir apliecinājums, ka viena no sievietes dzīves misijām visos laikos ir rokdarbu darināšana. Latviešiem mitoloģiskajā pasaules uzbūvē vienmēr svarīgs bijis vidus, kas ir drošā un savējā telpa. Manuprāt, rokdarbi un to darināšana ir šī svētnīca, šī vidus telpa. Šis ir veids, kā sieviete var harmonizēt sevi, attīrīt sevi no dusmām, aizvainojuma, greizsirdības, skaudības, vārdu sakot, no visām negatīvajām emocijām. Rokdarbi ir process, ko, manuprāt, var salīdzināt ar katarsi.

Runājot par rokdarbniecēm, kā precīzāko un izteiksmīgāko tēlu viņu apzīmēšanai es izmantoju sauli. Saule ir spoža un spodra; saules raksturošanai tiek izmantoti šādi darbības vārdi: mirdz, mirgo, margo, spīd, spīguļo, spulgo, staro, viz, vizuļo. Ja padomā, tad ar rokdarbiem pasauli patiesi var pārvērst mūžīgā vasarā un saules gaismā! Kādas krāsas, kādas skaistas latvju rakstu zīmes!

Es novēlu ne tikai rokdarbniecēm, bet visiem cilvēkiem vienmēr visus darbus darīt pa saulei, jo, ja cilvēks iet pareizu ceļu, tad viņš iet Saules ceļu. Saule ir balta, kas nozīmē gaišumu, tā ir ētiski un estētiski vispārākā krāsa, tāpēc rokdarbniecēm vēlēšu Saules mūžu viņām pašām un viņu darbiem! (Ligita Levinska, Izglītojoša darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste)

Izstādē gribam parādīt, ka lauku cilvēki saviem spēkiem var paveikt ļoti daudz. Tāpēc blakus mūsdienu darinājumiem esam izcēlušas darbus no seno, kādreiz Elkšņu – Saukas pusē slaveno rokdarbnieču, mūsu māmiņu un vecmāmiņu pūra,  aicinot apzināties, ka mūsu šīsdienas veikums un sasniegumi sakņojas tālā pagātnē. Apbrīnojami ir mūsu senču dzimtu stāsti, sievietes, kas cauri gadsimtiem saglabājušas  tautas garīgās vērtības.

Izstāde ir arī gandarījuma mirklis, atzinība un pateicība mūsdienu  rokdarbniecēm, kuru rūpīgie darinājumi jau ir ieraudzīti un atzīti. Paldies visiem pulciņa dalībniekiem, Elkšņu un Saukas rokdarbniecēm par darbiem, novadpētniekiem par saglabāto un izstādei atvēlēto kultūras mantojumu, pagastu vadībām, novada domei par atbalstu, muzeja kolektīvam par izstādes izvietošanu, noformēšanu, reklamēšanu.

Bet apmeklētājiem – nāciet, skatieties, priecājieties! Lai izstāde ikvienam sagādā radošu iedvesmu! (Līvija Levinska, Elkšņu pagasta rokdarbu un mākslas pulciņa pieaugušajiem un bērniem „Savam priekam” vadītāja)

Foto: Ligita Levinska