Staciju ēkas Latvijas lauku platuma dzelzceļos

10991343_781488091936910_8641274134254286609_n

Vai zināt, ka kā pirmās lauku platuma dzelzceļu staciju ēkas, kas būvētas neatkarīgajā Latvijā, jāmin tās, kuras pagaidu variantā tika uzceltas Viesītes apkaimē, to skaitā, pašā Viesītē 1922./23.gadā? Par to un par citu šaursliežu dzelzceļu staciju ēkām lasiet šajā rakstā.

Lauku platumu dzelzceļu būvniecība sākotnējā etapā norisinājās tikai un vienīgi Vācijas armijas militāro vajadzību dēļ. Ne vienmēr tā bija saistīta tieši ar militārām operācijām, taču pamatā šāda tipa šaursliežu dzelzceļi kalpoja tiešai armijas apgādei, vienalga vai tā būtu munīcija, pārtika, vai būvmateriāli. Tomēr izejot no primārā konkrētā dzelzceļa būvēšanas mērķa, attiecīgi tika nodrošināta vilcienu kustības organizēšana. Vietās, kur tika paredzēti īslaicīgi militārās tehnikas un munīcijas pārvadājumi, izmaiņas punkti un nosacītas pieturvietas tika izbūvēti pagaidu variantā, noteiktās vietās nodrošinot tikai kravu izkraušanu ar iespēju tās transportēt tālāk līdz ierakumiem pa zemes ceļu. Savukārt, dzelzceļos, kuri tika būvēti regulāras satiksmes nodrošināšanai aizmugurē, kā, piemēram, pārtikas un meža materiālu transportēšanai, kā arī militārpersonu vai pat civiliedzīvotāju pārvietošanās vajadzībām, stacijas tika iekārtotas pamatīgāk, atsevišķos gadījumos, ieskaitot pat iespaidīgu stacijas ēku celtniecību.


Latvijas teritorijā bija sastopami dažādi staciju iekārtošanas piemēri. Visvienkāršāk tika būvēti dzelzceļi tiešā frontes tuvumā. Nereti par pieturvietu vēstīja vien stabs ar attiecīgu uzrakstu. Tomēr galvenajās savienojošajās Sēlijas dzelzceļa līnijās staciju ēkas bija izbūvētas vismaz elementāru būdiņu veidā. Grūti spriest par siltumu tajās ziemas periodā, taču zināmu patvērumu vienam stacijas darbiniekam tās deva.
Nedaudz pamatīgāk bija iekārtotas staciju ēkas Stendes – Ventspils dzelzceļu tīklā. Kaut arī pavisam nelielas, šīs staciju ēkas jau bija piemērotas izmantošanai arī diezgan nelabvēlīgos un vēsos klimatiskos apstākļos. Šādas tipveida vienkāršas koka ēkas tika uzbūvētas Stendē, Krepliņos (Vandzenē), Sārcenē, Oktē, Ārlavā, Rojā, Stendesmuižā, Indiņos, Kurčos, Miķeļtornī, Bušniekos, Jaunupē un citur. Dažas no tām vēlākos gados tika apmestas ar kaļķa javu. Nozīmīgākajās apdzīvotās vietās (Talsos, Dundagā, Pļavā), kā arī mezglu stacijās (Mazirbē, Cīruļos, Valdgalē) jau tika uzbūvētas pamatīgākas koka celtnes.
Par specifisku ēku stilu var runāt Meitenes – Bauskas kara lauku dzelzceļa aspektā. Tur visas izbūvētās ēkas bija savstarpēji līdzīgas – gandrīz vienādas vienstāvu koka celtnes, un tikai Bauskas stacijas ēka bija izmēros nedaudz lielāka.

Atsevišķi jāizdala Aizputes – Saldus dzelzceļa līnija, kura daļēji tika izbūvēta pa jau sagatavotu sliežu ceļa klātni. Nav gan zināms, vai pirms kara tur bija uzsākti arī ēku būvniecības priekšdarbi, taču atsevišķas staciju ēkas (Zirņi, Airīte) bija visai ievērojama apjoma būves.

Faktiski bez ēkām tika būvēta un sākotnēji ekspluatēta gan Dubeņu – Rucavas, gan Pāvilostas – Alsungas kara lauku platuma dzelzceļu līnija. Tomēr tā kā šīs līnijas tika būvētas specifiski saimnieciskām vajadzībām, neizmantojot tradicionālo kara lauku dzelzceļu būvniecības metodiku, tas ir daļēji izskaidrojams. Domājams, ka šie dzelzceļi sākotnēji funkcionēja bez noteiktas vilcienu kustības organizācijas kārtības un staciju personāla iesaistes.

Pēc lauku platuma dzelzceļu iekļaušanas valsts dzelzceļu tīklā un civilo vilcienu kustības noteikumu un citu normatīvo aktu attiecināšanas uz tiem, viens no galvenajiem uzdevumiem bija nodrošināt lauku platuma vilcienu kustības organizāciju atbilstoši minēto dokumentu prasībām. Tāpēc jo īpaši svarīga kļuva dzelzceļu staciju un to personāla loma. Savukārt, personāla vajadzībām bija jānodrošina ne tikai minimāli nepieciešamie darba, bet arī sadzīves apstākļi, kuri ne visās bijušajās kara lauku dzelzceļu staciju ēkās tādi bija. Diemžēl kara gados izpostītā, jaunā valsts nevarēja nodrošināt jaunu staciju ēku būvniecību it visur, kur tas bija nepieciešams. Priekšroka tika dota, protams, platsliežu dzelzceļu līnijām un tām apdzīvotajām vietām, kurās bija sagaidāms liels pasažieru apgrozījums. Lauku platuma dzelzceļos, vietās, kurās staciju ēku nebija vispār, vai tās nebija izmantojamas, tika meklēts pagaidu risinājums, kas reizēm tika rasts tuvējās dzīvojamajās ēkās, kurās atradās vieta gan stacijas kantorim, gan stacijas personāla nakšņošanai. Saprotams, ka šāda situācija nesekmēja vilcienu kustības drošību, jo sākotnēji arī telefonu un telegrāfu sakaru neesamības gadījumā, stacijas darbinieku pastāvīga klātbūtne pašā stacijas teritorijā bija ļoti būtiska. Kā pirmās lauku platuma dzelzceļu staciju ēkas, kas būvētas neatkarīgajā Latvijā, jāmin tās, kuras pagaidu variantā tika uzceltas Viesītes apkaimē, to skaitā, pašā Viesītē 1922./23.gadā. Tikai dažus gadus vēlāk pamatīgākas vienstāva koka staciju ēkas tika uzbūvētas gan Vārnavā un Sunākstē (1925),gan Viesītē (1926), Geidānos (1927) un Jēkabpilī (1928), kā arī Siliņos, Zasā un Lonē. Pamatā to būvniecībā tika izmantoti jau lietoti kokmateriāli un atsevišķi ēku elementi, kuri tika iegūti demontējot nevajadzīgas dzelzceļa ēkas Zīlānos. Savukārt, Geidānu stacijas ēkas būvniecībā pamatā tika izmantoti lietoti platsliežu dzelzceļa gulšņi. Lepnākā un vienīgā mūra ēka Viesītes – Jēkabpils šaursliežu dzelzceļu tīklā.

Savādāk tika risināts staciju ēku būvniecības jautājums Stendes – Ventspils šaursliežu dzelzceļu tīklā. Pirmkārt, te staciju ēku būvniecība galvenokārt bija saistīta gan ar jaunu dzelzceļu būvniecību, kā arī ar jau eksistējošu dzelzceļu trašu izmaiņām un staciju pārcelšanām. Tā, piemēram, jaunas staciju ēkas tika izbūvētas gan Engurē (1924), gan Ķipatos un Mērsragā (1929) saistībā ar Engures dzelzceļa līnijas pagarināšanu. Pēc Rojas līnijas trases izmaiņām jaunas staciju ēkas tika izbūvētās Valdemārpilī un Mežgravās. Pēc Talsu – Stendes posma iztaisnošanas, jauna ēka tika uzbūvēta pārceltajā Stendesmuižas pieturas punktā. Līdzīgu iemeslu dēļ jauna stacijas ēka tika uzbūvēta Staldzenē (1931./32.) un Laidzē (1939?). Jaunas staciju ēkas Mauros, Ogsilā, Popē, Rindā, Virpē un Lonastē tika izbūvētas 1935. un 1936. gadā jaunbūvētās Ventspils – Dundagas dzelzceļa līnijas vajadzībām. Tā rezultātā Dundagā stacija tika pārcelta uz citu vietu, kur 1936. gadā tika uzbūvēta arī jauna divstāvu stacijas ēka. Jaunas staciju ēkas tika uzceltas arī Sīkragā un Valdgalē. Tas, visdrīzākais, saistīts ar sākotnējo ēku bojāeju ugunsgrēka rezultātā. Pamatīgākā un arī vienīgā ugunsdrošā mūra stacijas ēka Stendes – Ventspils lauku platuma dzelzceļu tīklā tika uzcelta 1930. gadā Talsos pēc jau minētās arhitektes L.Grinbergas projekta. Lielāka koka stacijas ēka pēc arhitekta V.Ozoliņa projekta 1928./29. gadā uzbūvēta arī Vandzenē. Vairums jaunbūvētās koka staciju ēkas bija vienstāva ēkas ar izbūvētu mansardu stacijas personāla izmitināšanai.
Attiecībā uz Meitenes – Bauskas dzelzceļa līniju, arī tur vairākās stacijās sākotnējās būdiņas tika aizstātas ar lepnākām ēkām. Sesavā uzbūvētajai koka ēkai 1935. gadā pievienojās mūra ēka Mežotnes stacijā un 1939. gadā – mūra ēka Jāņukroga stacijā. Tās visas būvētas pēc arhitekta V.Ozoliņa projektiem.

Liepājas (Dubeņu) – Rucavas lauku platuma dzelzceļā tika ierīkotas staciju ēkas Rucavā (1923./24.) , Slamstos (1926) un Bārtā (1927). Taču atšķirībā no Meitenes – Bauskas dzelzceļa līnijas jaunbūvētajām ēkām , šīs drīzāk būtu dēvējamas par būdām vai kazarmām. Izskaidrojams ir rodams, zinot, ka Bārtas stacijas ēka tika pārcelta no Dubeņiem, kur tā, iespējams, sākotnēji pildīja kazarmu funkciju. Savukārt, Slamstu stacijas ēka celta no veciem materiāliem.

Neskatoties uz visai intensīvo lauku ceļa platuma dzelzceļu staciju ēku būvniecību 20. gadsimta 20.-30. gados, atsevišķās stacijās, no kurām tika nodrošināta arī vilcienu kustības operatīvā vadība, tā arī netika uzbūvēta neviena ēka. Ja, piemēram, Ventspils – Mazirbes iecirkņa Ovišos un Lūžņā par stacijas ēkām attiecīgi kalpoja bākas uzrauga ēka un kāda cara laika robežsargu kazarma, tad Aizputes – Saldus līnijas Valtaiķos šim mērķim piemērots izrādījās bijušais krogs. Tomēr, manuprāt, vislielāko apbrīnu pelna Aknīste, kura kā līnijas gala stacija līdz pat pašām beigām (1962. gadam) tā arī netika pie savas stacijas ēkas. Pirmā, Vācijas armijas būvētā stacijas būve palika Dienvidsusējas upes otrajā krastā, kur pēc 1919. gada vilcienu satiksmi neatjaunoja, bet visilgāk – teju visus PSRS varas gadus – par stacijas ēku kalpoja nez no kurienes atvests, ar dēļiem apšūts platsliežu vagona karkass, kurā, kā stāsta vietējie iedzīvotāji, 1955. gadā tika ierīkota pat bufete.

LATVIJAS Dzelzceļnieks nr. 6; 2015. gada 12. februāris. 12.- 14.lpp.
Raksta autors: Toms Altberg

Foto – Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājums