Kategorija: Mēneša priekšmets

Mēneša priekšmets janvārī – opija pīpe

Opija pīpe zināma kā priekšmets šīs vielas lietošanai. Tā kā opija līdzekļus izmanto kā pretsāpju, pretklepus līdzekļus jau kopš 19. gs. sākuma, šāda pīpe bija arī prof. Paula Stradiņa rīcībā. Profesors to saglabājis kā priekšmetu savai medicīnas vēstures muzeja kolekcijai.

Profesora Paula Stradiņa darba dzīves moto bija: „Man jāatstāj aiz sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs». Viņa darbība medicīnā attiecas uz Pirmā pasaules kara laiku Krievijā un postam nolemto Latviju Otrajā pasaules karā, uz pēc karu periodiem, kad jārada no jauna, jāorganizē un jāveido pamati veselības sistēmai valstī, lai kāda būtu pastāvošā vara. Daudzo viņa dibināto un veidoto veselības iestāžu un organizāciju vidū Latvijā bija arī pretvēža biedrība un slimnīca. Paula Stradiņa galvenā rūpe bija palīdzēt cilvēkiem un viņa mūža mīlestība – medicīnas vēstures muzejs.

Sava tēva kabinetā atrasto pīpi muzejam dāvinājis profesora Paula Stradiņa dēls fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks,  Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (1998 – 2004), akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Foto: Ilma Svilāne

Mēneša priekšmets maijā – sakta

Mēneša priekšmets maijā ir sakta, kas ir dāvana muzejam “Sēlija” 4. maijā – Latvijas Valsts svētkos!

Šis dāvinājums ieņem goda vietu mūsu muzeja priekšmetu vidū. Sakta – Latvijas simbols, uz kuras iegravēta lauku sēta ar kuplu ozolu un dzintara saulīti pie debess juma. Tā apspīd vārdus zem šīs idilliskās ainavas: “Tā zeme ir mūsu, tā mūsu, jā gan”. Mums nezināms rotkalis veidojis šo saktu, kas izsaka mīlestību un mīļumu pret savu zemi. Vārdos ir arī apņēmība, spīts un pārliecība par to, ka esam savas zemes saimnieki, paši noteicēji par savu dzīvi un atbildīgi par savu zemi, savu valsti.

Paldies dāvinātājai Maigai Turļukai! Sakta piederējusi viņas mātei Mildai Priedei (Cielavai) no Sunākstes pagasta “Ārēm”. 4. maijs-  Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena – Maigai ir īpaši svētki, jo viņa bija LTF aktīvāko dalībnieku vidū, un tajās dienās pārdzīvotais palicis atmiņā un sirdī uz visiem laikiem.

 

Mēneša priekšmets aprīlī – drēbju birste no ērzeļa astes

Kā pasakā! Reiz dzīvoja Kalniņu Pēteris Krašaucku mājās. Tie bija tie laiki, ko par Latvijas zelta laikmetu sauc. Saimniecības laukos plauka un zēla. Tikko piedzimusī valsts sparīgi darbojās, un to pazina tālu aiz mūsu valsts robežām. Pats Prezidents deva par brīvu labākajām saimniecībām vaislas lopus, lai attīstītu lopkopību, kurai te bija spoža nākotne. Tā arī Pētera un Mildas saimniecība tika pie vaislas buļļa un vaislas ērzeļa.

Kalniņu Pēterim bija rokdarbnieka talants, prata dažādus koka darbus. Viņš varēja skaisti rotātas lādītes uzmeistarot vai no ērzeļa astes sariem saimniecībā derīgu drēbju birsti ar rūpīgi apstrādātu koka kātu izgatavot.

Darbā tika bērni audzināti, arī mazā Inta, kurai nu jau deviņdesmitais mūža gads rit. Darba mīlestība vadījusi viņu cauri dzīves līkločiem, rokas nekad nestāv mierā kā tēvam.

23. aprīlis – senā Jurģu, Ūsiņa jeb Zirgu diena, zemkopja gada sākums, kad sākas vasaras darbi un zirgi iet pieguļā. Kalniņu Pētera zirgiem nu citi pieguļas lauki, bet brašā ērzeļa astes birste dzīvo jaunu dzīvi.

Foto: Ilma Svilāne

Mēneša priekšmets martā – skapis no Ošu mājām

Skapis piederēja Lienai Kasārei  (dzim. Grabovska, 1898-1982) un ir viņas garā mūža līdzgaitnieks. Tas bijis vēl viņas vecākiem Romulānu mājās pie Klauces ezera. Mājas kara laikā nodegušas, bet skapis pārceļojis uz „Sīpoliem” pie māsas.

1. pasaules kara laikā vecāki devušies bēgļu gaitās uz Krieviju, kur latviešu apmetnē nodzīvojuši līdz 2. pasaules karam. Tur Liena satikusi savu Augustu un nodibinājusi ģimeni. Vēl vācu laikā viņi atceļojuši atpakaļ uz Latviju, un jaunā ģimene apmetusies pie māsas „Sīpolos”. Skapis jau bijis labojams un ticis pārkrāsots.

Kad Mūžībā devies viņas dzīvesbiedrs, Liena ar skapi un citām mantām pārcēlusies uz „Ošiem” pie meitas Mirdzas.

Skapis bija aizslēdzams, un tajā glabājās Lienas visas īpašās lietas. Tās bija dažas viņas drēbes, rullīšos satīti dvieļi un palagi. Pirms nonākšanas skapī tie tika izdauzīti ar plakanu vāli un kļuva mīksti un gludi. Skapī glabājās Lienas lakatiņi, brilles, metāla konfekšu kārbiņas, kas parasti bija divas. Vienā bija konfektes ar papīriņiem, otrā – bez papīriņiem. Noteikti starp tām bija piparmētru konfektes. Te bija arī saņemtās vēstules un atklātnes, dažādi zāļu uzlējumi un zālītes. Liena nebija čakla baznīcā gājēja, bet skapī uz plaukta vienmēr atradās Bībele kā koferītis ar atslēdziņu. Skapis glabāja arī dažu labu noslēpumu. Tā te plauktā bija nolikts ādas maisiņš ar šņaucamo tabaku.

Skapī vienmēr smaržoja pēc zālēm, un tas bija tikai viņas skapis un tikai viņas mantas. Visa cilvēka sīkā iedzīve.

Nu jau labu laiku kā Liena atdusas Svaru kapsētā, bet viņas skapis uzsācis atkal jaunu dzīvi muzejā „Sēlija”, kur to restaurēja meistars Jānis Fišers. Skapim ir pāri 130 gadiem, pārdzīvotas vairākas paaudzes, un tagad tas ir liecinieks par laiku 19. gadsimtā, kad Eķengrāves apkārtnē vēl kalpoja mācītāji Stenderi.

Paldies Valdim Piekusam par vecmammas skapi un viņas dzīves stāstu!

Mēneša priekšmets februārī – Arkādija Kasinska mākslas pulciņa dienasgrāmata

Viesītes vidusskolas zīmēšanas, rasēšanas skolotājs  Arkādijs Kasinskis (1950 – 1975) dzimis Sēlijas pašos austrumos – Kaplavas pagastā – 1928. gada 24. februārī.

Dienasgrāmatu rakstījuši mākslas pulciņa biedri no 1950. gada septembra līdz 1954. gada decembrim. Tad tajā ir baltas lapas, – dienasgrāmata bijusi pazudusi.  Ieraksti atsākas 1960. gada janvārī un beidzas ar pēdējo lapu 5. aprīlī, veiksmes vēlējumiem eksāmenos izlaiduma 11. klasei:

“Labi būtu, ja skolas beidzēji turpinātu nodarbības un mācības ar zīmuli, otu, neaizmirstu tos līdz ar aiziešanu no skolas. Ticēsim, cerēsim…”

Un tiešām, daudzi skolotāja A. Kasinska audzēkņi dzīvē veiksmīgi izmantoja pulciņā gūtās zināšanas, pat izvēloties mākslas ceļu, kļūstot par māksliniekiem un arhitektiem. Bet arī tie, kas par tādiem nekļuva, saglabāja mīlestību uz mākslu un atmiņas par savu skolotāju kā gaišu un bagātu personību.

Mēneša priekšmets janvārī – medikamentu un drogu komplekts

Janvāra muzeja priekšmets ir veltīts prof. Paula Stradiņa 121. dzimšanas dienai 17. janvārī.

2016. gada viens no interesantākajiem muzeja jaunieguvumiem. Kaste ar medikamentu un drogu pudelītēm atrasta mājā, kas atrodas pretī “Saulgozēm” – bijušā Stradiņu doktorāta ēkai Raiņa ielā 55. Šajā mājā dzīvojis Viesītē labi pazīstams feldšeris Apse. Viņš slimniekus pieņēma Stradiņu doktorātā.

Raiņa ielā 55 – “Saulgozēs” – bija ārstu pieņemšanas telpas. Te dzīvoja Stradiņi un strādāja Paula Stradiņa māsa ārste Minna Stradiņa ( no 1933. g. – MinnaVitomska). No 1918. līdz 1932. gadam viņa bija rajona ārste Saukas pagastā, bet no 1932. līdz 1935. gadam – Sunākstes pagastā. Vēlāk Vitomsku ģimene dzīvoja Rīgā.

Šis pudelīšu komplekts, iespējams, bija Dr. Minnas Stradiņas (Vitomskas) vai feldšera Apses lietošanā. Šādi komplekti tika ražoti un izsūtīti uz slimnīcām un ambulancēm 1920.-30.-tos gados.

Mēneša priekšmets decembrī – fotoaparāts

Decembris – Mārtiņa Buclera mēnesis, kad pirms 150 gadiem dzimis mūsu ievērojamais novadnieks – Latvijas fotogrāfijas pamatlicējs. Šai jubilejai veltīta konference 10. decembrī – 27. Buclera lasījumi.

Sava tēva, Viesītes vidusskolas skolotāja Gotharda Caunes, mazo fotoaparātu nelielā maciņā muzejam dāvinājis Aivars Caune.

Fotoaparāts “Kijev – Vega” ir mazformāta fotokamera ar uzņēmuma lielumu 10 x 14 mm. Tas paredzēts amatieriem plašai un daudzpusīgai lietošanai. To ražoja pēc ārējā izskata tikai dažos variantos. Fotokameru var viegli ievietot kabatā vai somiņā.

Negatīvi, ko iegūst ar šo kameru, dod iespēju izgatavot kvalitatīvas 6 x 9 mm fotogrāfijas, bet, izmantojot īpaši smalkgraudainas filmas, arī lielāka formāta fotogrāfijas.

Mēneša priekšmets novembrī – Par savu Tēvzemi saņemtie apbalvojumi

Latvijas valsts veidojusies cīņās par savu zemi divos lielvaru asiņainos karos, kas ienāca katrā ģimenē. Latviešu tautas cerības, ticība, vilšanās, rūgtums, sāpes, samierināšanās, ienaids, piedošana… Citi salūza, citi kļuva stiprāki, citi vienaldzīgi. Bija jādzīvo, lai arī kāds ceļš izvēlēts. Arī dzīve svešumā.

Pavisam nesen muzeja krājumā nonākuši bijušo Saukas pagasta iedzīvotāju trīs Latvijas pirmās brīvvalsts apbalvojumi.

No kreisās: Viļa Veinberga Aizsargu nopelnu krusts un Triju Zvaigžņu ordenis V šķira.

Latvijas Republikas medaļa Par Tēvzemi 1918 – 1920. Medaļa piederējusi Robertam Spodrim.

Apbalvojums muzejam dāvināja Roberta Spodra dēls Gunārs Spodris. Paldies viņam!