Kategorija: Vēsture

Top dokumentāla filma “Piedzimt kopā ar Latviju”

Lai saglabātu nākotnei Latvijas vēstures notikumus, laikmeta iezīmes un cilvēku mūžu gājumus simtgades laikā, tiek uzņemta dokumentāla filma Latvijas 100gadnieki (Piedzimt kopā ar Latviju). Projektu realizē Jāņa Lapsas piemiņas biedrība un filmas idejas autors  un radošās grupas vadītājs Lūkass Mairis Marcinkēvičs. Salidojumu un filmas tapšanu finansiāli atbalsta arī Viesītes novada pašvaldība.

Ar savām atmiņām un piedzīvoto gadsimta nogrieznī filmā dalīsies arī bijušais viesītietis. 15. jūnijā filmas radošā grupa viesojās Mazā Bānīša parkā kopā ar topošās filmas vienu no simtgadniekiem – Jāni Apini (12.11.1917.), kurš agrāk dzīvojis un strādājis Viesītē, bet šobrīd dzīvo Ulbrokā. Viņš Viesītē pēdējo reizi bija pirms 70 gadiem, pa kuriem pilsēta un valsts piedzīvojusi daudzas pārmaiņas. Uz tikšanos bija atnākuši arī bijušie dzelzceļnieki, lai kopīgi atcerētos intensīvos darba gadus Viesītes dzelzceļa līnijā. Jānis Apinis līdz pat iesaukšanai armijā strādājis uz dzelzceļa, bijis atslēdznieks, metinātājs Viesītes depo un pusgadu arī mašīnista palīgs.

Dzelzceļnieku svētki 6.augustā

Viesītes dzelzceļnieki ciemojas Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā Jelgavā

Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā Jelgavā 18. maijā tika atvērta jauna ekspozīcija “Mazā metāla sirds”. Atvēršanas svētkos piedalījās arī Viesītes dzelzceļnieki – Līvija Jaksteviča, Ruta Buiķe un Edgars Adamovičs. Dzelzceļnieki devuši artavu jaunās ekspozīcijas tapšanā ar saviem atmiņu stāstiem. Ekspozīcijas veidotājas Liene Murugova un Ilze Freiberga 2015. gadā bija atbraukušas uz Viesīti, satika un uzklausīja cilvēkus, kas vēl atceras un ir braukuši ar Mazo Bānīti. Viens no stendiem atspoguļo arī Viesītes Mazā Bānīša vēsturi. Dzelzceļnieki izstaigāja arī Jelgavas dzelzceļa staciju un kavējās atmiņās.

Jaunajā ekspozīcijā ir iespēja iepazīt 600 mm plato dzelzceļu vēsturi Latvijā caur vizuālo, skaņu un sajūtu prizmu. Ekspozīcija aptver laika posmu no Pirmā pasaules kara līdz emocionālajam slēgšanas brīdim 20.gs. 70.-jos gados. Iespējams, daudziem tas būs pārsteigums, ka šis brīnumainais, mazais Bānītis savulaik kursējis pa nieka 600 mm platu sliežu ceļu un bijis arī cilvēkiem labākais draugs.

Izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Ligita Levinska-Drozdova

Foto: Ligita Levinska-Drozdova

Mēneša priekšmets maijā – sakta

Mēneša priekšmets maijā ir sakta, kas ir dāvana muzejam “Sēlija” 4. maijā – Latvijas Valsts svētkos!

Šis dāvinājums ieņem goda vietu mūsu muzeja priekšmetu vidū. Sakta – Latvijas simbols, uz kuras iegravēta lauku sēta ar kuplu ozolu un dzintara saulīti pie debess juma. Tā apspīd vārdus zem šīs idilliskās ainavas: “Tā zeme ir mūsu, tā mūsu, jā gan”. Mums nezināms rotkalis veidojis šo saktu, kas izsaka mīlestību un mīļumu pret savu zemi. Vārdos ir arī apņēmība, spīts un pārliecība par to, ka esam savas zemes saimnieki, paši noteicēji par savu dzīvi un atbildīgi par savu zemi, savu valsti.

Paldies dāvinātājai Maigai Turļukai! Sakta piederējusi viņas mātei Mildai Priedei (Cielavai) no Sunākstes pagasta “Ārēm”. 4. maijs-  Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena – Maigai ir īpaši svētki, jo viņa bija LTF aktīvāko dalībnieku vidū, un tajās dienās pārdzīvotais palicis atmiņā un sirdī uz visiem laikiem.

 

FOTOAKCIJA “Es esmu laimīgs!”

Mēneša priekšmets aprīlī – drēbju birste no ērzeļa astes

Kā pasakā! Reiz dzīvoja Kalniņu Pēteris Krašaucku mājās. Tie bija tie laiki, ko par Latvijas zelta laikmetu sauc. Saimniecības laukos plauka un zēla. Tikko piedzimusī valsts sparīgi darbojās, un to pazina tālu aiz mūsu valsts robežām. Pats Prezidents deva par brīvu labākajām saimniecībām vaislas lopus, lai attīstītu lopkopību, kurai te bija spoža nākotne. Tā arī Pētera un Mildas saimniecība tika pie vaislas buļļa un vaislas ērzeļa.

Kalniņu Pēterim bija rokdarbnieka talants, prata dažādus koka darbus. Viņš varēja skaisti rotātas lādītes uzmeistarot vai no ērzeļa astes sariem saimniecībā derīgu drēbju birsti ar rūpīgi apstrādātu koka kātu izgatavot.

Darbā tika bērni audzināti, arī mazā Inta, kurai nu jau deviņdesmitais mūža gads rit. Darba mīlestība vadījusi viņu cauri dzīves līkločiem, rokas nekad nestāv mierā kā tēvam.

23. aprīlis – senā Jurģu, Ūsiņa jeb Zirgu diena, zemkopja gada sākums, kad sākas vasaras darbi un zirgi iet pieguļā. Kalniņu Pētera zirgiem nu citi pieguļas lauki, bet brašā ērzeļa astes birste dzīvo jaunu dzīvi.

Foto: Ilma Svilāne

Muzejā “Sēlija” viesojas prof. Paula Stradiņa laikabiedrs un bijušais kolēģis

1. aprīlī Paula Stradiņa skolā viesojās prof. Paula Stradiņa laikabiedrs un bijušais kolēģis dr. Gundars Ziedonis Spruģevics, bijušais Stradiņa slimnīcas ķirurgs. Viņa ģimene, arī ārsti, kopā ar sirmo kungu speciāli bija mērojuši tālo ceļu no Rīgas, lai pabūtu prof. Paula Stradiņa dzimtajā pilsētā un bijušajam dakterim parādītu Paulam Stradiņam veltīto muzeju.

Dr. G. Spruģevics bija patīkami pārsteigts un gandarīts par redzēto un labprāt atcerējās kopā ar slaveno profesoru darbā pavadīto laiku. Viņš izteica vēlmi vēlreiz te atgriezties un izstaigāt prof. Paula Stradiņa piemiņas vietas Viesītē.

Ģimene arī apmeklēja muzeja “Sēlija” nodaļu “Mazā Bānīša parks”.

Mēneša priekšmets martā – skapis no Ošu mājām

Skapis piederēja Lienai Kasārei  (dzim. Grabovska, 1898-1982) un ir viņas garā mūža līdzgaitnieks. Tas bijis vēl viņas vecākiem Romulānu mājās pie Klauces ezera. Mājas kara laikā nodegušas, bet skapis pārceļojis uz „Sīpoliem” pie māsas.

1. pasaules kara laikā vecāki devušies bēgļu gaitās uz Krieviju, kur latviešu apmetnē nodzīvojuši līdz 2. pasaules karam. Tur Liena satikusi savu Augustu un nodibinājusi ģimeni. Vēl vācu laikā viņi atceļojuši atpakaļ uz Latviju, un jaunā ģimene apmetusies pie māsas „Sīpolos”. Skapis jau bijis labojams un ticis pārkrāsots.

Kad Mūžībā devies viņas dzīvesbiedrs, Liena ar skapi un citām mantām pārcēlusies uz „Ošiem” pie meitas Mirdzas.

Skapis bija aizslēdzams, un tajā glabājās Lienas visas īpašās lietas. Tās bija dažas viņas drēbes, rullīšos satīti dvieļi un palagi. Pirms nonākšanas skapī tie tika izdauzīti ar plakanu vāli un kļuva mīksti un gludi. Skapī glabājās Lienas lakatiņi, brilles, metāla konfekšu kārbiņas, kas parasti bija divas. Vienā bija konfektes ar papīriņiem, otrā – bez papīriņiem. Noteikti starp tām bija piparmētru konfektes. Te bija arī saņemtās vēstules un atklātnes, dažādi zāļu uzlējumi un zālītes. Liena nebija čakla baznīcā gājēja, bet skapī uz plaukta vienmēr atradās Bībele kā koferītis ar atslēdziņu. Skapis glabāja arī dažu labu noslēpumu. Tā te plauktā bija nolikts ādas maisiņš ar šņaucamo tabaku.

Skapī vienmēr smaržoja pēc zālēm, un tas bija tikai viņas skapis un tikai viņas mantas. Visa cilvēka sīkā iedzīve.

Nu jau labu laiku kā Liena atdusas Svaru kapsētā, bet viņas skapis uzsācis atkal jaunu dzīvi muzejā „Sēlija”, kur to restaurēja meistars Jānis Fišers. Skapim ir pāri 130 gadiem, pārdzīvotas vairākas paaudzes, un tagad tas ir liecinieks par laiku 19. gadsimtā, kad Eķengrāves apkārtnē vēl kalpoja mācītāji Stenderi.

Paldies Valdim Piekusam par vecmammas skapi un viņas dzīves stāstu!

Mēneša priekšmets februārī – Arkādija Kasinska mākslas pulciņa dienasgrāmata

Viesītes vidusskolas zīmēšanas, rasēšanas skolotājs  Arkādijs Kasinskis (1950 – 1975) dzimis Sēlijas pašos austrumos – Kaplavas pagastā – 1928. gada 24. februārī.

Dienasgrāmatu rakstījuši mākslas pulciņa biedri no 1950. gada septembra līdz 1954. gada decembrim. Tad tajā ir baltas lapas, – dienasgrāmata bijusi pazudusi.  Ieraksti atsākas 1960. gada janvārī un beidzas ar pēdējo lapu 5. aprīlī, veiksmes vēlējumiem eksāmenos izlaiduma 11. klasei:

“Labi būtu, ja skolas beidzēji turpinātu nodarbības un mācības ar zīmuli, otu, neaizmirstu tos līdz ar aiziešanu no skolas. Ticēsim, cerēsim…”

Un tiešām, daudzi skolotāja A. Kasinska audzēkņi dzīvē veiksmīgi izmantoja pulciņā gūtās zināšanas, pat izvēloties mākslas ceļu, kļūstot par māksliniekiem un arhitektiem. Bet arī tie, kas par tādiem nekļuva, saglabāja mīlestību uz mākslu un atmiņas par savu skolotāju kā gaišu un bagātu personību.

Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju!

10. februārī uz Vēlajām brokastīm muzejā satikās dzelzceļnieki un viņu draugi, šoreiz sirsnīgā gaisotnē tika sumināta mūsu novadniece Ārija Jurkevica, kura janvārī atzīmēja 90 gadu jubileju, tāpēc šoreiz piedāvājam izlasīt Ārijas dzīvesstāstu.

Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju!     

10. janvārī 90. dzimšanas dienu atzīmēja mūsu novadniece Ārija Jurkevica, tāpēc devāmies ciemos aprunāties par dzīvi. Jau sarunas sākumā viņa teic, ka nerunās par tumšajiem dzīves posmiem.

Jubilāre dzimusi un bērnību pavadījusi Saukā, bijusi visjaunākā ģimenē, tāpēc viņai ģimenē sākotnēji iedalīti vieglākie darbi. Atskatoties uz dzīvi, viņa secina, ka visskaistākais laiks ir bijusi bērnība, jo tad visa ģimene bijusi kopā un dzīve tverta ar vieglumu. Vecāki strādājuši savā saimniecībā, Ārijai bijušas divas māsas un brālis. Pirmās četras klases mācījusies Dešu skolā, mācības turpina Viesītes vidusskolā, studijas gan neturpina, jo nav finansiāla atbalsta. Par kara laiku Ārijai ir visgrūtāk un vissāpīgāk runāt, vien noteic, “kas gājis, tas aizgājis”. Asaras acīs un klusums izsaka visu.